Trauksmes noderīgā puse
Trauksme ir nepatīkama, bet nav tavs ienaidnieks. Kā mazliet raižu palīdz sagatavoties, koncentrēties un gādāt, un kā tai klausīties, neļaujot pārņemt varu.
Lielākā daļa no tā, ko dzirdam par trauksmi, ir par to, kā no tās tikt vaļā. Tas ir saprotami: tā var justies briesmīgi. Taču trauksme nav tikai problēma, kas jāatrisina. Pareizā daudzumā tā ir viens no veidiem, kā mūsu prāts par mums rūpējas. Izprotot tās noderīgo pusi, mēs varam to padarīt mazliet mazāk biedējošu un mazliet vieglāk panesamu.
Emocija ar savu uzdevumu
Katrai emocijai ir mērķis. Skumjas pēc zaudējuma mūs palēnina. Dusmas palīdz aizstāvēt to, kas ir svarīgs. Trauksme raugās uz priekšu. Tā jautā: kas varētu noiet greizi un vai esam gatavi?
Psihiatrs Randolfs Nesē (Randolph Nesse), viens no evolucionārās medicīnas pamatlicējiem, salīdzina trauksmi ar dūmu detektoru. Dūmu detektors, kas dažreiz ieskanas, kad piedegsi tosta maizi, ir kaitinošs, bet tas, kas klusē īstā ugunsgrēkā, ir daudz sliktāks. Mūsu trauksmes sistēma ir noskaņota būt mazliet pārlieku jutīga, jo mūsu senčiem īstu briesmu palaišana garām izmaksāja daudz dārgāk nekā daži viltus signāli.
Tāpēc, kad jūti trauksmi pirms ceļojuma, eksāmena vai grūtas sarunas, tavs prāts nedarbojas nepareizi. Tas mēģina tevi pasargāt. Problēma nav tā, ka signalizācija pastāv, bet gan tā, ka mūsdienu dzīvē tā var zvanīt pārāk bieži, pārāk skaļi vai par lietām, ko nevaram mainīt.
Mazliet raižu palīdz mums darboties
Pirms vairāk nekā simt gadiem psihologi Roberts Jērkss un Džons Dodsons aprakstīja likumsakarību, par ko kopš tā laika runāts nemitīgi: sniegums mēdz uzlaboties, pieaugot uzbudinājumam, līdz kādam punktam, un tad pasliktinās, kad uzbudinājums kļūst pārāk liels. Pārāk maz spriedzes, un mēs garlaikojamies un kļūstam nevīžīgi. Pārāk daudz, un mēs sastingstam. Pa vidu ir zona, kurā esam modrī, koncentrēti un savā labākajā formā.
Daudzi to pazīst no pieredzes. Mazliet uztraukuma pirms prezentācijas liek sagatavoties, atkārtot un pievērst uzmanību. Sportisti un mūziķi bieži saka, ka, ja nejūt nekādu uztraukumu, spēlē sliktāk. Viegla trauksme ir enerģija. Jautājums ir, kā to izmantot, nevis ļaut tai sevi pārņemt.
Stāsts, ko stāstām par saviem nerviem
Pētījumi liecina, ka tas, kā skaidrojam trauksmes signālus, var mainīt to, kā tie uz mums iedarbojas.
Vienā pētījumā psihologs Džeremijs Džeimiesons (Jeremy Jamieson) ar kolēģiem dažiem studentiem, kas gatavojās sarežģītam eksāmenam, pateica, ka trauksmes sajūta patiesībā var palīdzēt labi nokārtot, jo uzbudinājums var uzlabot sniegumu. Šie studenti matemātikas daļā veica labāk nekā studenti, kas šādu vēsti nesaņēma. Viņu sirdis joprojām dauzījās; viņi vienkārši citādi lasīja šo sirdsklauvēšanu.
Līdzīgā pētījumu virzienā Alija Krama un viņas kolēģi atklāja, ka cilvēki, kam palīdzēja uztvert stresu kā potenciāli stiprinošu, nevis tikai kaitīgu, ziņoja par labāku pašsajūtu un uzrādīja veselīgākas fizioloģiskās reakcijas. Vēsts nav tā, ka trauksme ir patīkama. Tā ir, ka strauji dauzoša sirds var nozīmēt gan „esmu gatavs”, gan „man draud briesmas”.
Trauksme kā gādības zīme
Ir arī cita, klusāka trauksmes puse. Mēs raizējamies par to, kas mums ir svarīgs: bērniem, veselību, darbu, mīļajiem cilvēkiem, pasaules stāvokli. Šajā ziņā trauksme bieži ir pārģērbusies gādība. To pamanot, trauksme var kļūt maigāka. Tā vietā, lai jautātu „kāpēc es esmu tāds?”, vari teikt: „Protams, ka es to jūtu. Tas man ir svarīgi.”
Šī nobīde nepadara sajūtu par pagaisušu, bet maina tavu attieksmi pret to: no cīņas ar to uz klausīšanos tajā.
Klausīties, bet nepakļauties
Noderīgs veids, kā izturēties pret trauksmi, ir tāds, kā izturētos pret norūpējušos draugu. Tu klausies. Uztver viņa raizes nopietni. Pārbaudi, vai ir kaut kas praktisks darāms. Un, ja šobrīd nav ko darīt, maigi viņu nomierini un palīdzi nolaisties.
To pašu vari darīt ar savu prātu:
- Pamani to. „Es jūtu trauksmi.” Sajūtas nosaukšana var to padarīt mazliet mazāk nospiedošu.
- Pajautā, uz ko tā norāda. Vai ir reāla problēma un vai ir neliels solis, ko vari spert šodien?
- Spied soli vai ļauj tam atpūsties. Ja vari rīkoties, rīkojies. Ja nevari, atgādini sev, ka ilgāka raizēšanās iznākumu nemainīs.
- Palīdzi ķermenim nomierināties. Lēna elpošana, īsa pastaiga vai dažas klusuma minūtes var nomierināt trauksmi, lai domājošā prāta daļa var atgriezties.
Kad trauksme neizslēdzas
Trauksmes noderīgajai pusei ir robežas. Ja raizes ir pastāvīgas, ja panika uznāk no nekurienes vai ja bailes liek izvairīties no parastām dzīves daļām, trauksme vairs nepalīdz. Tas nav vājums; tā ir zīme meklēt atbalstu. Ārsts vai terapeits var palīdzēt, un pastāv efektīvas ārstēšanas metodes.
Ikdienas trauksmei var palīdzēt vieta, kur trauksmei ļauts atpūsties. Still Meadow vari sēdēt klusā pļavā un dzirdēt senus stāstus par ūdeni, kas necīnās ar akmeni, un par bambusu, kas sniegā noliecas, nesalūzdams. Tie atgādina, ka būt jutīgam, modram un gādīgam nav trūkums. Tā ir daļa no tā, kas tevi dara par cilvēku.
Avoti
- Yerkes, R. M., & Dodson, J. D. (1908). The relation of strength of stimulus to rapidity of habit-formation. Journal of Comparative Neurology and Psychology, 18, 459–482.
- Crum, A. J., Salovey, P., & Achor, S. (2013). Rethinking stress: The role of mindsets in determining the stress response. Journal of Personality and Social Psychology, 104(4), 716–733.
- Jamieson, J. P., Mendes, W. B., Blackstock, E., & Schmader, T. (2010). Turning the knots in your stomach into bows: Reappraising arousal improves performance on the GRE. Journal of Experimental Social Psychology, 46(1), 208–212.
- Nesse, R. M. (2019). Good Reasons for Bad Feelings: Insights from the Frontier of Evolutionary Psychiatry. Dutton.