Still Meadow

Publicēts · 4 min lasīšanas

Kāpēc mums dažreiz vajag izdzirdēt ko labu

Mūsu prāts sliecas uz negatīvo. Pētījumi par sevis apliecināšanu, līdzjūtību pret sevi un saikni rāda, kāpēc pozitīva vēsts īstajā brīdī var būtiski palīdzēt.

Atceries pēdējo reizi, kad kāds tev pateica tieši to, kas bija vajadzīgs. Varbūt tas bija draugs, kas teica „tev iet labāk, nekā tu domā”, vai svešinieks, kas pasmaidīja īstajā brīdī, vai rindiņa grāmatā, kas šķita uzrakstīta tieši tev. Bieži tādus mirkļus atceramies gadiem. Tam ir laba iemesla.

Prāts, kas sliecas uz negatīvo

Psihologiem ir teiciens par vienu no prāta ieradumiem: slikts ir spēcīgāks par labu. Plaši citētā pārskatā Rojs Baumeisters (Roy Baumeister) ar kolēģiem apkopoja pierādījumus no daudzām dzīves jomām, kas rāda, ka negatīvi notikumi, vārdi un atsauksmes mēdz uz mums iedarboties spēcīgāk un ilgāk nekā pozitīvi. Viens skarbs komentārs var atsvērt desmit laipnus.

Šī novirze, iespējams, palīdzēja mūsu senčiem izdzīvot: rūpīgi pievērst uzmanību draudiem bija svarīgāk nekā baudīt labas ziņas. Bet mūsdienu dzīvē, kur mūs ieskauj sliktas ziņas, kritika un salīdzināšana, tas nozīmē, ka mūsu iekšējā pasaule var noslīdēt uz raižu un sevis apšaubīšanas pusi, pat ja ārējā dzīve iet pietiekami labi.

Šādā situācijā laipni vārdi nav greznība. Tie ir pretsvars.

Atgādināt sev, kas mēs esam

Viens no interesantākajiem pētījumu virzieniem par pozitīvām vēstīm nāk no sevis apliecināšanas (self-affirmation) pētījumiem. Plašā pārskatā psihologi Džefrijs Kohens (Geoffrey Cohen) un Deivids Šermans (David Sherman) apraksta, kā īsi vingrinājumi, kuros cilvēki pārdomā viņiem svarīgas vērtības, piemēram, ģimeni, laipnību vai radošumu, var palīdzēt tikt galā ar draudiem un stresu. Dažos pētījumos šīm īsajām pārdomām bija pārsteidzoši ilgstoša ietekme, piemēram, uz to, kā skolēni tika galā ar spiedienu skolā.

Doma ir vienkārša: kad jūtamies apdraudēti, mūsu pašsajūta sarūk līdz problēmai tieši mūsu priekšā. Atcerēšanās, kas mums rūp un ka esam vairāk nekā šī vienīgā grūtība, atkal paplašina skatu. Laipna vēsts var darīt to pašu. „Tev ir plāns, un tu virzies uz priekšu” nav burvju vārds, bet tā var atgādināt noraizējušam prātam plašāku ainu, ko tas bija pazaudējis no redzesloka.

Runāt ar sevi kā ar draugu

Daudzi no mums runā ar sevi tā, kā nekad nerunātu ar draugu. Psiholoģe Kristīna Neffa (Kristin Neff) jau gadu desmitiem pēta līdzjūtību pret sevi: izturēšanos pret sevi ar tādu pašu siltumu un sapratni, kādu piedāvātu mīļam cilvēkam. Viņas pētījumi un daudzie tai sekojošie pētījumi saista līdzjūtību pret sevi ar mazāku trauksmi un depresiju un lielāku noturību, nepadarot cilvēkus slinkus vai pašapmierinātus.

Pēc Neffas aprakstītā, līdzjūtībai pret sevi ir trīs daļas: laipnība pret sevi skarbas vērtēšanas vietā; atcerēšanās, ka ciešanas ir daļa no cilvēka esamības, nevis zīme, ka tikai mēs esam cietuši neveiksmi; un apzināta sāpīgu sajūtu apzināšanās, tās neignorējot un nepārspīlējot. Dzirdēt mierīgu balsi sakām „tas ir grūti, un tu neesi viens” var būt durvis uz visām trim.

Kāpēc palīdz dzirdēt to no ārpuses

Kad esam noraizējušies, ir grūti pašiem radīt laipnas domas. Noraizējusī prāta daļa ir skaļa, bet laipnā daļa klusa. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc pozitīvu vārdu dzirdēšana no ārpuses, no drauga, skolotāja, grāmatas vai ieraksta, var palīdzēt. Laipnību ir vieglāk saņemt nekā radīt, kad ir grūti.

Tas skar arī kaut ko dziļāku: saikni. 2023. gadā ASV galvenais ārsts (Surgeon General) brīdināja, ka vientulība un izolācija ir kļuvusi plaši izplatīta, ar reālām sekām garīgajai un fiziskajai veselībai. Laipna vēsts, pat no ieraksta, neaizstāj cilvēcisku kontaktu. Bet tā var būt neliels atgādinājums, ka kāds, kaut kur, ir domājis par cilvēkiem, kas jūtas tāpat kā tu, un ir gribējis viņiem pateikt ko maigu.

Senu stāstu gudrība

Cilvēki vienmēr ir nodevuši laipnas vēstis ar stāstu palīdzību. Zemnieks, kas uz katru veiksmi vai neveiksmi atbild „varbūt”. Ūdens, kas nodilda akmeni ne ar spēku, bet ar pacietību. Salauzts trauks, salabots ar zeltu, plaisu dēļ kļuvis vēl skaistāks. Sīks kolibri, kas nes atsevišķus ūdens pilienus uz meža ugunsgrēku, jo dara to, ko spēj.

Šie stāsti, no daoistu, budistu, japāņu, kristiešu, sūfiju un daudzām citām tradīcijām, ir saglabājušies, jo tie saka ko patiesu tā, kā sirds to var sadzirdēt. Tie nestāsta, kas jādara. Tie piedāvā citu veidu, kā skatīties.

Pozitīvi, bet ne izlikti

Ir atšķirība starp laipnu vēsti un uzspiestu pozitivitāti. „Vienkārši domā pozitīvi” var šķist noraidoši, kad kāds cieš. Laba laipna vēsts neliedz grūtības. Tā apsēžas blakus: „nav svarīgi, kur tu šobrīd esi; soli pa solim tu virzies uz priekšu.” Tā atzīst cīņu un piedāvā mazliet gaismas.

To Still Meadow mēģina darīt. Katrā telpā ir daži cerības stāsti, ko lēni stāsta mierīga balss, un vari pievienot savus vārdus: to, ko vēlies atcerēties, vai to, ko vēlētos, lai draugs dzirdētu. Dažreiz laipnākais, ko varam darīt sev, ir vienkārši klausīties.

Avoti

  1. Baumeister, R. F., Bratslavsky, E., Finkenauer, C., & Vohs, K. D. (2001). Bad is stronger than good. Review of General Psychology, 5(4), 323–370.
  2. Cohen, G. L., & Sherman, D. K. (2014). The psychology of change: Self-affirmation and social psychological intervention. Annual Review of Psychology, 65, 333–371.
  3. Neff, K. D. (2003). Self-compassion: An alternative conceptualization of a healthy attitude toward oneself. Self and Identity, 2(2), 85–101.
  4. Office of the U.S. Surgeon General (2023). Our Epidemic of Loneliness and Isolation. https://www.hhs.gov/sites/default/files/surgeon-general-social-connection-advisory.pdf