Kāpēc atslābināšanās nav greznība
Atpūtu bieži uzskata par atlīdzību pēc darba. Pētījumi par elpošanu, dabu un meditāciju liecina, ka tā ir pamatvajadzība veselam prātam un ķermenim.
Daudzās kultūrās jūtam, ka atslābināšanās ir jāizpelna. Vispirms darbs, e-pasti, mājas darbi; tad, ja atliek laiks, atpūta. Bieži laika neatliek. Tomēr stresa zinātne stāsta citu stāstu: atslābināšanās nav atlīdzība par produktīvu dzīvi. Tā ir daļa no tā, kas padara veselīgu dzīvi iespējamu.
Divi nervu sistēmas režīmi
Mūsu autonomā nervu sistēma darbojas nedaudz kā automašīna ar gāzes pedāli un bremzi. Gāzes pedālis, ko bieži sauc par „cīnies vai bēgi” sistēmu, sagatavo mūs darbībai: sirds sāk sisties ātrāk, elpa kļūst ātrāka, muskuļi saspringst, uzmanība sašaurinās. Bremze, ko dažreiz sauc par „atpūties un sagremo” sistēmu, dara pretējo: sirds palēninās, atjaunojas gremošana, ķermenis sevi atjauno.
Abas ir veselīgas. Problēmas sākas, kad gāzes pedālis tiek turēts ilgi, bet bremze lietota reti. Daudzi šodien tā dzīvo, pārejot no vienas prasības pie nākamās un nekad īsti neapstājoties. Ar laiku ķermenis, kas vienmēr ir gatavs darbībai, nogurst, slikti guļ un grūtāk nomierinās, pat ja nekas slikts nenotiek.
Atslābināšanās reakcija
Pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados Hārvarda kardiologs Herberts Bensons aprakstīja to, ko nosauca par atslābināšanās reakciju: dziļas atpūtas stāvokli, kas ir stresa reakcijas fiziskais pretstats. Viņš atklāja, ka to var apzināti izraisīt ar vienkāršām praksēm, piemēram, mierīgi sēžot, atkārtojot vārdu vai frāzi un maigi atgriežot tai uzmanību ikreiz, kad prāts noklīst. Sirdsdarbība un elpošana palēninājās, un cilvēki ziņoja, ka jūtas mierīgāki.
Viņa darbu svarīgu padarīja vienkāršība. Atslābināšanās reakcija nav paredzēta tikai mūkiem vai ekspertiem. Tā ir ikviena cilvēka ķermeņa iebūvēta spēja, kas gaida, lai to izmantotu.
Elpa kā durvis
Elpošana ir viena no retajām nervu sistēmas daļām, ko varam tieši ietekmēt. Kad esam noraizējušies, mēs mēdzam elpot ātri un augstu krūtīs. Kad palēninām elpošanu, īpaši izelpu, ķermenis to uztver kā signālu, ka esam drošībā.
2018. gada sistemātiskā pārskatā, ko vadīja Andrea Zakaro (Andrea Zaccaro), tika aplūkoti pētījumi par lēnu elpošanu, kas definēta kā mazāk nekā desmit elpas minūtē. Konstatēts, ka lēna elpošana bija saistīta ar lielāku sirdsdarbības mainīgumu, kas ir elastīgas, labi regulētas nervu sistēmas rādītājs, un ar smadzeņu aktivitātes izmaiņām, kas saistītas ar atslābināšanos. Vēlāki pētījumi norāda uz aptuveni sešām elpām minūtē kā tempu, kurā šīs ietekmes bieži ir visspēcīgākās.
Precīzi skaitīt nav jāmācās. Maigi ieelpot pa degunu aptuveni četras sekundes un izelpot aptuveni sešas, dažas minūtes, daudziem cilvēkiem pietiek, lai sajustu atšķirību.
Meditācija: noderīga, bet ne brīnums
Meditāciju bieži piedāvā kā zāles pret visu. Pierādījumi ir pieticīgāki un savā ziņā iepriecinošāki. Liela metaanalīze, kas 2014. gadā publicēta žurnālā JAMA Internal Medicine un ko vadīja Madhavs Goijals (Madhav Goyal), pārskatīja 47 pētījumus ar vairāk nekā 3500 dalībniekiem. Tā atklāja, ka apzinātības (mindfulness) meditācijas programmas izraisīja nelielus līdz mērenus uzlabojumus trauksmes, depresijas un sāpju gadījumā.
Nelieli līdz mēreni ir godīgi. Tas nozīmē, ka meditācija nav brīnums, bet ir reāls, izmērāms atbalsts, dažos pētījumos salīdzināms ar citām iedibinātām pieejām. Un kā ar vingrošanu, tās ieguvumi aug ar praksi.
Dabas klusās zāles
Šķiet, ka palīdz arī laiks dabā. Pētījumā, kurā piedalījās gandrīz 20 000 cilvēku Anglijā, Mets Vaits (Mathew White) ar kolēģiem atklāja, ka cilvēki, kas vismaz 120 minūtes nedēļā pavadīja dabas vietās, piemēram, parkos, mežos vai piekrastē, biežāk ziņoja par labu veselību un augstu pašsajūtu nekā tie, kas dabā laiku nepavadīja. Šķita, ka nav svarīgi, vai šīs divas stundas sanāca vienā garā pastaigā vai vairākās īsākās.
Pētījums rāda saikni, nevis cēloņa pierādījumu, bet tas atbilst tam, ko jūt daudzi: pļava, mežs vai jūra mēdz padarīt mūsu raizes mazākas. Pat dabas attēli un skaņas var palīdzēt dažiem cilvēkiem nomierināties, un tas ir viens no iemesliem, kāpēc Still Meadow izmanto īstus putnu, vēja, ūdens un lietus ierakstus.
Atpūta kā prakse, nevis atlīdzība
Ja atslābināšanās ir pamatvajadzība, tā ir pelnījusi vietu dienā, nevis tikai atlikušajās minūtēs. Dažas idejas:
- Mazas pauzes. Trīs lēnas elpas, pirms atver portatīvo datoru, pēc sanāksmes, pirms gulēt.
- Ikdienas pastaiga. Vislabāk kaut kur zaļumos un vismaz daļu laika bez austiņām.
- Vakara robežas. Stunda pirms miega bez ziņām vai darba ziņojumiem.
- Vieta, uz kuru atgriezties. Krēsls, dārza stūrītis vai digitāla telpa, piemēram, Still Meadow, kur tavs ķermenis mācās: šeit es varu atlaist.
Atslābināties nav slinkums. Tā ķermenis atgūstas, tā prāts apjēdz dienu un tā mēs atrodam spēku rūpēties par citiem. Tev nav tas jāizpelna. Tev tikai jāatļauj.
Avoti
- Benson, H. (1975). The Relaxation Response. William Morrow.
- Zaccaro, A., Piarulli, A., Laurino, M., et al. (2018). How breath-control can change your life: A systematic review on psycho-physiological correlates of slow breathing. Frontiers in Human Neuroscience, 12, 353. https://pubmed.ncbi.nlm.nih.gov/30245619/
- Goyal, M., Singh, S., Sibinga, E. M. S., et al. (2014). Meditation programs for psychological stress and well-being: A systematic review and meta-analysis. JAMA Internal Medicine, 174(3), 357–368. https://pubmed.ncbi.nlm.nih.gov/24395196/
- White, M. P., Alcock, I., Grellier, J., et al. (2019). Spending at least 120 minutes a week in nature is associated with good health and wellbeing. Scientific Reports, 9, 7730.